www.detektivs.lv

Raksts www.una.lv ß

2008. gada Jūlijs

No policijas līdz detektīvdarbībai
“Ja man kāds pirms septiņiem gadiem būtu teicis, ka strādāšu policijā, konkrēti – Kriminālpolicijā, es laikam būtu šokā!” atzīstas 31 gadu vecā Olga. Tomēr nolēmusi savu juridisko izglītību vismaz pirmos gadus pēc augstskolas beigšanas realizēt tieši valsts iestādē un pēc tam domāt tālāk. “Kriminālpolicijā strādāju par izmeklētāju, nodarbojos ar kriminālprocesu atklāšanu, un man bija ļoti labi rādītāji pierādījumu savākšanā un lietu atklāšanā. Darbs bija ļoti sarežģīts, policijā ir ļoti stingra sistēma, bet tas man devis neatsveramu pieredzi – esmu redzējusi tik dažādas situācijas un problēmas, kur jācīnās un jāsargā sevi. Kad vajadzēja liecības pārbaudīt dzīvesvietā, bieži vien jutos neaizsargāta, piemēram, dodoties pie narkomāniem.” Kad Olga bija “izkodusi” šo darbu, viņa sāka apsvērt, ko darīt tālāk? Pavīdēja doma strādāt par advokāta palīgu, tajā pašā laikā viņai kopā ar vīru radās ideja dibināt firmu. Kādu? Tobrīd viņi vēl to nezināja.

“Tā kā man bija pieredze policijas darbā, zināmi likumi, tad nolēmām dibināt detektīvu aģentūru. Atceros, ka tolaik iesaucos: “Vau! Super!” Galu galā pārzināju Detektīvdarbības likumu, bet, kāds būs darbs realitātē, nebija pat nojausmas. Tas bija tik abstrakti! Vīra iedvesmojošie vārdi “Ja tu tici idejām, tās piepildīsies!” tiešām materializējās 2006. gada 11. augustā – manas firmas dzimšanas dienā, ļoti labi atceros datumu, jo tā ir mana vārda diena.” Lai gan ideja bija kopīga, Olgas nostāja bija ļoti krasa – reti laulātie kopā var strādāt vienā darbavietā, un, ja abi ir līderi, tad tas ir pat neiespējami! “Tad jau var sanākt riktīgs crazy house*,” smejas tumšmatainā sieviete. Viņa atzīstas, ka pret saviem darbiniekiem – pārsvarā vīriešiem – esot ļoti despotiska. “Katru lietu izskatām un operācijas plānu apspriežam kopā, bet dažkārt, kad cilvēks ir objektā, viņam liekas, ka ir ļoti gudrs un pats var pieņemt lēmumus. Taču par darbu pret klientu esmu atbildīga es, tāpēc mana nostāja ir strikta – notiks tā, kā es teicu! Dažkārt, protams, saprotu, ka noteiktās situācijās man nebija taisnība.”

Ar brillēm un parūku
Kad Olga iepazīstas ar svešiem cilvēkiem, viņai bieži jautā: “Vai jūs tagad mani izsekosiet?” Vēl biežāk viņa dzirdējusi: “Kā!? Vai tad jūs esat privātdetektīve?! Jūs taču esat sieviete!” Olga par to vien smejas – sievietes šajā jomā strādājot labāk nekā vīrieši. “Vīrieši var ļoti labi vadīt automašīnu izsekojot, bet man kā sievietei ļoti palīdz intuīcija, turklāt sievietes ir vairāk atbildīgas.” Pasūtījumus pieņem tikai Olga, aģentūras darbiniekus klienti neredz un nezina, jo šie cilvēki plāno operācijas, un, lai tās izdotos, jāsaglabā konfidencialitāte. “Mūsu aģentūra paralēli nodarbojas arī ar apsardzes un juridisko pakalpojumu sniegšanu. Tas ir efektīvi – ja, piemēram, apsardzes objektā kaut kas notiek, situācijai uzreiz pieslēdzas mūsu detektīvi. Ja teikšu, ka dažkārt piedalos operācijās, tad es vairs nevarēšu staigāt pa ielām, taču, kad ir grūta situācija un apzinos, ka es to varētu izdarīt labāk un ātrāk, nekā mani cilvēki, es ar prieku strādāju. Tas ir tāds adrenalīns! Ja cilvēkam jāstrādā visu dienu, astoņas vai desmit stundas, protams, ka tiek mainīti apģērbi, vilktas saulesbrilles un parūkas, bet man vieglāk ir nomainīt ekipāžu, veikt cilvēku rotāciju. Bija viena ļoti interesanta situācija – kādā tusiņā bija jāizseko viens cilvēks un es gribēju palikt ēnā, sajaukties ar pūli. Lai neredzētu manas acis, uzvilku tumšas brilles un baltu cepuri, bet tajā tusiņā man likās, ka esmu – gluži pretēji – par daudz spilgta. Visi apkārtējie skatījās uz manu stilīgo apģērbu! (Smejas). Kad jautāju, vai Olga ir kādreiz pieķerta, viņa iesaucas: “Ak, paldies dievam, nē!” Taču viņa zina gadījumu, kad kādam no konkurentiem nav paveicies, viņš sekojis mašīnai, pēc laika tā apstājusies, izkāpis cilvēks, pienācis pie sekotājiem un mašīnai sasitis stiklu. “Reiz mums bija jāizseko kāds cilvēks, zinājām, ka viņš brauc ar “Audi A8”, bet mani kolēģi teica: “Nē, nekas! Viņš ir vecs vīrs, noteikti izsekosim. Jums vajadzēja redzēt puišu sejas, kad, atveroties garāžas durvīm, mašīna burtiski aizdrāzās viņiem garām. Puiši sekoja, bet vīrs milzīgā ātrumā brauca pa Rīgas centru. Bet mašīnā taču vecs cilvēks!” smejas Olga. “Iedomājieties situāciju – izsekojam cilvēku piecas sešas stundas un pēkšņi pazaudējam! Tādos mirkļos var pat iestāties neliela depresija... Bet, kad atkal atrod, ziņo: “Jā, atradām!” Viss notiek kā tādā spēlē! Interesanti, ka šajā darbā vispār nenogursti – visu laiku ir dzīvas emocijas. Ir bijis, ka mani darbinieki saka – nevajag mums maksāt, tikai dod iespēju izsekot vēlreiz! Ar laiku, kad pierod, saproti, ka tas tomēr ir tikai darbs, taču es varu teikt, ka man ir atkarība no darba.”

Vai viņš mani krāpj?
Parasti domā, ka detektīva darbs galvenokārt saistās tikai ar laulātās personas izsekošanu, bet, pēc Olgas vārdiem, tas ir stereotips. “Lai tā būtu! Protams, laulātos izseko, bet tā ir tikai mūsu darba viena puse. Katra lieta ir ļoti atšķirīga, darbā nākas saskarties ar ļoti dažādiem cilvēkiem, visu laiku jādomā jauni risinājumi, pieejas.” Galvenie detektīvdarbības virzieni ir ģimenes nesaskaņas, neuzticības pierādījumu vākšana, neticība biznesa partneriem, šaubas par darbinieku godaprātu, pazudušu cilvēku meklēšana, šantāžas gadījumi, nozagtu mašīnu meklēšana, negodīga konkurence, rūpnieciskā spiegošana un informācijas zādzības. Un, protams, aizdomas, ka vīrs krāpj sievu, vai otrādi!
“Reiz viena sieviete no ļoti bagātas ģimenes vēlējās izsekot savu vīru, kamēr viņa būs Krievijā. Viņa mani brīdināja – ja uzzinās, ka viņš bijis kopā ar citu sievieti, vīra vairs nebūs šajā pasaulē... Es iesaucos – nu, paldies jums! Ja kaut kas notiks, tad policija atnāks pie mums, bet jūs būsiet Krievijā?!” smejoties atceras Olga. Kad jautāju, kāpēc sievietes vēlas izsekot savus vīrus, Olga izsaka vērtējumu: “Domāju, ka informēts cilvēks ir saskāries ar dažādām situācijām dzīvē un vēlas noskaidrot, vai vispār var ticēt otram, it īpaši aktuāli tas ir gadījumos, ja ir kopējs bizness. Ja sieva vai vīrs “iet pa kreisi”, tas palielina iespēju, ka arī biznesā, ja tas ir kopīgs, “ies pa kreisi”, un otrādi – atklājoties, ka vīrs savā biznesā naudu iebāž savā kabatā un veic paralēlus darījumus, rodas ļoti aizvainojoša situācija, kas saasina attiecības. Kā vispār ticēt tādam cilvēkam? Kā var turpināt kopīgus darījumus? Ir tāds teiciens – kas ir brīdināts, tas ir pasargāts!” norāda Olga. Saviem klientiem viņa vienmēr piekodina: “Ja ir kopīgi darījumi, tavs draugs rītdien var būt tavs ienaidnieks.” Par nesaprātīgu rīcību viņa uzskata iesaistīšanos darījumos ar nepazīstamiem cilvēkiem, nepārbaudot viņus. “Sarakstās kādā interneta portālā ar draugu un pēc tam saka – mums taču bija tik labas attiecības, viņš bija tik foršs draugs, bet... pazuda. Cilvēki nesaprot, ka virtuālā pasaule ir virtuāla, bet realitāte ir cita. Šodien ļoti bieži tiek dibinātas firmas, kur ir 2–3 valdes locekļi. Kad firmai parādās nauda, sākas strīdi, cilvēki netic cits citam. Lai noskaidrotu situāciju, prasa savākt informāciju.”

Rakstu pilnībā lasi jūlija "Unā"!